Miķelītim šogad bija bagāta ābolu raža. Ābolus mizojām, dalījām uz pusēm, pētījām to uzbūvi, sēklas, smaržojām, garšojām. Paši cepām saldās ābolmaizītes. Maizīšu bija mazāk, kā bērnu – domājām, kā sadalīt, lai pietiek visiem.

Oktobra sākumā, runājot par labību, nolēmām cept paši savu maizīti. Lasījām recepti, sastādījām iepirkumu sarakstu un devāmies uz veikalu, kur nopirkām gan maizes cepšanai, gan sviestmaižu pagatavošanai nepieciešamos produktus. Lasījām recepti, svērām, mērījām, bērām. Kamēr maizīte cepās, gatavojām sviestmaizes, kuras notiesājām pie pusdienu galda.

Kā smaržoja pašu gatavotais maizes kukulītis! Neaizmirsām arī par saviem draugiem.Bērni domāja, kā sadalīt – mērīja gan ar lineālu, gan ar nosacīto mēru, līdz kukulīti sadalīja 3 līdzīgās daļās. Cik gardi!

Runājot par grauda ceļu līdz maizei, skatījāmies filmu par ūdensdzirnavām, kopā ar „Mārītēm” braucām skatīties Āraišu vējdzirnavas. Vēl ilgi pēc ekskursijas bērni runāja par lielo Mārtiņu, kas ir dzirnavu centrā, par grūto meldera darbu.